Kad sunim nav ko darīt, viņš sev laiza p**tus.

Kad cilvēkam nav ko darīt, viņš izdomā sev kaut kādu, bieži vien pilnīgi bezjēdzīgu nodarbi…

Tā vien šķiet, ka mēs, Latvijā dzīvojošie, jau tik ļoti esam pieraduši pie tiesīb/kārtīb/miera/drošīb/ceļu-sargājošo iestāžu periodiskām visumā murgainām nodarbēm, ka vairs tām īsti nepievēršam uzmanību. Bet pievērst uzmanību vajadzētu, pie kam visumā kardinālā šķēlumā. Ja vēl tie veiktu savas funkcijas godam, tad vēl nebūtu pamata dusmoties, bet mēs taču zinam kā ir…

Es uzskatu, ka būtu tīri automātiski jāsāk dienesta izmeklēšana par jautājumu “valsts naudas izšķērdēšana” attiecībā uz neracionālu naudas izmantošanu konkrētā iestādē, tiklīdz kāds (drošības/parastās/ceļu/kārtības/pašvaldības/cirka) policijas pārstāvis plašsaziņas līdzekļos izsaka, piemēram, nodomu meklēt kādu cilvēku, kuru nemaz nevajag meklēt (Neo4ATA un daudzi citi gadījumi). Un arī šajā nesenajā gadījumā ar bērnu telšu pilsētiņā: cik no preses var saprast, tad tiek veiktas pilnīgi murgainas, masīvas, nevajadzīgas, nepareizas procedūras.

Tiklīdz kāds izdveš “mēs nodarbosimies ar personas noskaidrošanu” – uzreiz būtu jāuzsāk iekšējā izmeklēšana ar rezultātu nodošanu kontroles iestādei un paskaidrojumiem publikai. Tiklīdz kāds sāk murgainas procedūras izklāstīt – izmeklēšana un disciplinārs sods (prēmijai atā, plus algai nost 20% ar katru reizi). Tiklīdz kāds aizsūta specvienību izdzenāt mierīgu demonistrāciju – neatkarīga apstākļu izmeklēšana un tiesas ceļā no konkrētās amatpersonas tiek piedzīta patērētā nauda uz operāciju. Tiklīdz nobloķējam ielu vai tiltu, situācijā, kurā tas ir pilnīgi lieki – iespējama tiesa ar konkrēto amatpersonu atstādināšanu.

Svaigais nejēdzīgums: “Skaidros, kādēļ Telšu pilsētiņā uzturas bērns”

Tik pat labi būtu bijis “Skaidros, kādēļ Rīgas ielu abās pusēs nav vienāds daudzums sniega”

Pirmkārt, ja kāds gribētu sakarīgi strādāt, un paveikt labu darbu, tad šo konkrēto gadījumu risinātu kaut kā tā:
1.) Skvērā pretī valdības ēkai (nevis “telšu pilsētiņā”!) pamanīts bieži uzturamies bērns, kurš klīst (vēl jautājums vai patiešām klīst).
2.) Policija mierīgā gaitā, nepārspīlējot, nebiedējot (to viņi gan nemāk), uztaujā bērnam vienkāršas lietas – vai viss ir kārtībā, vai viņam ir mājas, un informāciju par iespējām sazināties ar kādu no vecākiem/aizbildni.
3.) Nesaspringstot un nesteidzoties tiek sazvanīts kads no vecākiem un uztaujāts tikai tas, vai vecāki ir informēti par to, kur uzturās viņu bērns, un ja nē, tad vai tas ir ok.
4.) Gadījumā, ja vecāki par to nezināja un ir sašutuši par to, kur viņu bērns pēc skolas uzturās, policisti var aizvest bērnu mājas (ne rokudzelžos) un sirsnīgi piekodināt lai bērns vairāk nedara pāri saviem vecākiem.
5.) Gadījumā, ja ar vecākiem neizdodas sazināties (bērns nezin mājas adresi vai nevar iedot vecāku telefonu), bet tik ļoti tas bērns rūp, tad ar bērnu kopā var vakarā aizbraukt pie viņa mājup (un ne triju cilvēku ekipāžas pavadība, bet vienas policistes) un apjautāties to pašu, ko pa telefonu un, pie reizes, ievērtēt vai viss tur kārtībā.
6.) Nevienā brīdī netiek nekas izbaurots presei un mēdijiem. Nekādas afišēšanas. Visam jābūt ar maksimālu privātuma ievērošanu. Vai arī bērns ir prece/manta/objekts un viņam privātuma nav?

Tā vietā te visu pavelk jau virzienā uz kaut ko tādu:
1.) Pamanīts bērns uzturamies politiķiem neertā vietā.
2.) Noslēdzam lidostas un bloķējam visus ceļus uz Latvijas robežām.
3.) Bērns nekavējoties jāizolē un pratināšanas gaitā jānoskaidro viss iespējamais, ieskaitot to, kad pēdējo reizi sanācis apslapināties.
4.) Reģistrējam bērnu kolonijas “uzgaidāmajā telpā”, ja nu kas – nākotnei.
5.) Kāda neveiksminiece joka pēc aizsūta alfu pēc bērna vecākiem, kuri tiek atgādāti uz policijas iecirkni sasieti un ar uzpurņiem.
6.) Nekavējoties sazinās ar skolas direktoru, santehniķi, apkopēju, mājas sētnieku, nampārvaldi un vēlams arī romas pāvestu.
7.) Visu pompozi izauro presei un mēdijiem, lai, varbūt, iebiedētu arī citus.
8.) Taj pat laikā, kamēr visi tik nodarbināti, noziedznieki mierīgi aptīra dzīvokļus un mašīnas.

Lai arī tas (pagaidām) ir tikai pārspīlējums, tomēr šajā vidē dažādu situāciju risināšanā parādās arvien izteiktāka šizoidāla piesmaka.

Kadā sakarā bērnam ir nepieciešams psihologs? Vai tamdēļ, ka viņam neinteresē sēdēt skatīties TV, ticēt ziņām un sekot mentāli degradējošiem šoviem un sporta teātriem? Tāpēc, ka, varbūt, viņam interesē reāli komunicēt ar cilvēkiem, kam ir iekšas?

Starp citu, tas ir arī labs piemērs stipri iepūstošiem cilvēka prātiem – pirmais līdzeklis, kas tiem ienāk prātā, ir sazināties ar pēc iespējas opresīvāko iestādi/aparātu konkrētās personas ietekmēšnai un iebiedēšanai. Interesanti, vai cienījamiem nejēgām gadījumā nešķiet, ka pēc šīs varenās rīcības ir krietni lielāka iespēja, ka bērns viņus ienīdīs līdz sirds dziļumiem un uz visu mūžu?

Viens pluss tam visam ir: bērns jau no mazotnes iepazīstās to, kā izpaužas formālā “brīvība”. Vismaz nebūs jājautā vecākiem: “Kāpēc brīvībai ir piemineklis? Vai viņa arī ir mirusi tā pat kā Rainis?”